Mazira (be) jeb Mozira (ru) ir pilsēta Baltkrievijas dienvidos, Gomeļas apgabalā, Maziras rajona administratīvais centrs. Tā atrodas Pripetes upes krastā, 133 km uz dienvidiem no Gomeļas un 320 km uz dienvidiem no Minskas. Pilsētā ir Baltkrievijas lielākā osta pie Pripetes upes. Mazirā dzīvo 112,5 tūkstoši iedzīvotāju, no tiem baltkrievi ir 84,6%, krievi — 10,4%, ukraiņi — 3,4% un poļi — 0,3%. 15 kilometrus uz dienvidiem no Maziras atrodas viens no diviem Baltkrievijas naftas pārstrādes uzņēmumiem. Pilsētu ar uzņēmumu savieno tramvaja līnija.
Rakstos pirmoreiz minēta 1150. gadā kā Kijevas Krievzemes apdzīvotā vieta. Atrdās Kijevas, Čerņigovas, vēlāk Turovas kņazistes sastāvā. No 14. gadsimta vidus - Lietuvas lielkņazistes sastāvā. 1756. gadā ieguva pilsētas tiesības. Pievienota Krievijas impērijai pēc Polijas otrās dalīšanas 1793. gadā. 1917. gada decembrī pilsētā nodibinājās padomju vara. No 1918. gada decembra līdz 1920. gada martam Moziru kontrolēja bija Ukrainas Tautas republikas spēki, bet no 1920. gada 5. marta līdz 29. jūnijam - Polijas karaspēks. 1920. gada oktobrī Moziru ieņēma ģenerālis Staņislavs Bulak-Balahovičs un izveidoja Baltkrievijas Tautas republikas armijas atsevišķo vienību (Отдельный отряд войск Белорусской Народной Республики). 14. novembrī viņš sevi pasludināja par Baltkrievijas tautas armijas virspavēlnieku, bet jau novembra vidū kaujās pret Sarkano armiju šī karaspēka vienība cieta smagu sakāvi, atkāpās uz Polijas karaspēka kontrolē esošo Baltkrievijas daļu un 5. decembrī tika izformēta un internēta.
Otrā pasaules kara laikā no 1941. gada 22. augusta līdz 1944. gada 14. janvārim Mozira atradās vācu okupācijā.
